Kas mūs biedē? Paraksim dziļāk par virspusējiem uztraukuma kontroles paņēmieniem
Mākslīgā drošība
Mēs dzīvojam mākslīgi paaugstinātas drošības apstākļos. Kad mums kļūst slikti, mēs varam izsaukt ātro palīdzību un tā atbrauks dažu minūšu laikā. Kad ejam pa ielu, paļaujamies, ka šeit neviens mums neņems nost maku, jo nav vairs palicis starp mums tik daudz idiotu, kas ignorēs visas tās apkārtnē uzstādītās drošības kameras. Kad mēs ejam pusdienās uz kafejnīcu, mēs paļaujamies, ka ēdiens būs kvalitatīvs un mēs nenorausimies tur salmonellu, jo ēdienu regulāri pārbauda kvalitātes vadītājs un ik pa laikam arī PVD. Kas gan var noiet greizi?
Mēs vēlamies drošību un prognozējamību. Tāpēc katru gadu tērējam miljardus veselībai, pārtikas drošībai un aizsardzībai. Valdība paaugstina algas ārstiem – lai labāka veselības aprūpe, uzbūvē jaunu cietumu – lai tur ietilpinātu un izolētu no sabiedrības vēl vairāk laupītāju, paaugstina sodus ēdināšanas organizācijām gadījumiem, kad pavārs nav parakstījies žurnālā apliecinot, ka pirms ēdiena gatavošanas ir nomazgājis rokas.
Valdība mūs uzstājīgi aicina godīgi maksāt nodokļus un radina cilvēkus paļauties uz to, ka par šo naudu tā nodrošinās visu nepieciešamo drošību. Ja tev kaut kas ir noticis – zvani dienestam un tas visu atrisinās. Ja tev ir kaut vai bažas, ka kaut kas varētu notikt – arī zvani – dienests visu pārbaudīs, sniegs atzinumu un savedīs kārtībā. Jā, un neaizmirsti šo nepareizību nofilmēt ar savu tālruni, dalīties soctīklos, paust savu sašutumu un retoriski pajautāt, kur gan skatās attiecīgais dienests?! Kāpēc atbrauca pēc divām minūtēm, nevis vienas? Būtībā, ja tu maksā nodokļus un tev pa rokai ir telefons, ar ko izsaukt palīdzību, tev nav par ko uztraukties. Saka: nerisini to pats.
Uzticēties nepazīstamajam?
Tomēr tik daudzus cilvēkus joprojām nomoka nemiers, trauksme un neirozes. Tāda sajūta, ka jo vairāk apkārt ir drošības pasākumu, jo nemierīgāki mēs kļūstam.
Mēs kādam citam varam uzticēt savu drošību un savu problēmu risināšanu, kad mēs viņam uzticamies. Vai tu pilnībā uzticies ātrās palīdzības ārstam, policistam un PVD inspektoram? Vai tu uzticies valdībai? Aptaujas rāda, ka uzticēšanās šīm organizācijām ir diezgan zema. Te arī konflikts – valdība tevi aicina paļauties uz tiem dienestiem, kuriem tu tā īsti neuzticies. Un tas rada zināmu diskomfortu.
“Man dzīvē ir bijis daudz raižu par notikumiem, no kuriem lielākā daļa tā arī nekad nenotika”: savas dzīves nogalē teica Marks Tvens. Viņš bija panākumiem bagāts cilvēks ar lielisku humora izjūtu un šo to saprata no dzīves. Un cik daudz tu esi raizējies par iespējamajiem notikumiem, kuri tā arī nekad nenotika?
Kad mums uzbrūk bailes, raizes, šaubas, nemiers vai trauksme, mēs varam izmantot dažādus šo destruktīvo sajūtu kontroles paņēmienus, kā piemēram:
- normalizēt savu elpu, kura šādos brīžos kļūst sekla, ātra un haotiska;
- ievilkt elpu un tad to aizturēt uz desmit sekundēm un pēc tam atsākt elpot normāli;
- pārslēgties no baidīšanās uz ieinteresētību - drusku nosvērties uz priekšu un kļūt patiesi ieinteresētam par to, kā īsti darbojas tas, kas mani biedē;
- u.t.t., ar tiem ir pilns internets, daudzus no tiem es pārbaudīju uz savas ādas, tie darbojas. Taču tā ir cīņa ar sekām un ne jau par tiem ir mans stāsts.
Tagad paraksimies šajā tēmā dziļāk.
Es bieži braucu makšķerēt un reizēm nakšņoju turpat pie ūdeņiem. Tur es satieku dažādus dzīvniekus – lapsas, stirnas, mežacūkas un vēl visu ko. Tā es reiz nakšņoju pie Gaujas un uz rīta pusi dzirdu, ka pa mežu manā virzienā nāk kaut kas liels. Tuvojas lēnām, smagi, skaļi. Nevarēju saprast kas tas ir, bet izklausījās pēc degunradža, kura ceļā labāk negadīties. Kā saka, degunradzim ir slikta redze, bet tā nav degunradža problēma. (Vēl paguvu nodomāt, no kurienes gan pie Gaujas degunradzis novembrī...?) Pēc brīža virs krūmiem parādījās aļņa galva. Un viņš bija tāds, ka Bolt kurjera Hyundai Getz varētu izbraukt pa apakšu neaizķeroties, lielākais, kādu es jebkad biju redzējis.
Tajā brīdī es sajutu zināmu atvieglojumu, jo tas nebija ne degunradzis, ne arī kāds elles sātans, kurš te ieradies atņemt man dvēseli, tas bija alnis. Vienkārši stāvēja desmit metru attālumā un mani vēroja. Pēc kādām desmit sekundēm, kas man likās kā vesela mūžība, viņš apgriezās un devās atpakaļ mežā.
Mūs biedē nezināmais. Bailes ir tikai halucinācija par to, kas varētu notikt (bet faktiski vēl nenotiek un iespējams, ka tā arī nenotiks).
Potenciāli alnis ir bīstams dzīvnieks, bet viņš neēd tādus kā es, draudus viņš no manis arī nesaskatīja, tāpēc vienkārši devās prom. Mēs viens otru sapratām un mūs šī situācija vairs nebiedēja.
Četri svarīgi jautājumi
Tātad, lai mūs nebiedētu nezināmais (piemēram, visa šī haotiskā dzīve mums apkārt), mums tur ir jāielūkojas un jāievieš kaut kāda struktūra. To var izdarīt uzdodot sev četrus svarīgus jautājumus.
- Kas es esmu?
- Kur es esmu, kādā pasaulē es dzīvoju?
- Kādās es esmu attiecībās ar pasauli?
- Priekš kam tas viss?
It kā jau diezgan tieši un vienkārši jautājumi, bet man atbildes uz tiem nenāca ātri. Taču kopš es uz tiem atbildēju, dzīve mani biedē arvien mazāk.
Rakstā “Uz kurieni tu vispār dzīvo?” es jau apskatīju veidus, kā cilvēki atbild uz jautājumu “Kas es esmu?”. Ar tādām virspusējām atbildēm kā “Es esmu direktors, flīzētājs, vai trīs bērnu mamma” tālu netiksi. Pateikšu priekšā – saturīgai atbildei ir jābūt kā vektoram, t.i. kur tu sākies (kādā ģimenē un vidē) un uz kurieni vispār dodies. Kad tu to noformulēsi, varēsi izvērtēt, vai apkārt notiekošais tevi tuvina tam, kur tu ej, vai attālina. Un tad jau pieņemt lēmumus kļūst daudz vienkāršāk.
Cilvēki dažādi atbild uz jautājumu kādā pasaulē viņi dzīvo. Daži saka, ka tā ir nežēlīga cīņa par resursiem un sabiedrisko stāvokli. Nav brīnums, ka tāds uzskats bieži nāk komplektā ar konfliktiem, neirozēm un pat vardarbību.
Citiem pasaule ir kā teātra izrāde. Dažiem kā skaista puķu dobe. Tā viņi to uztver.
Man, piemēram, pasaule ir kā treniņnometne. Tās vadītājs, acīmredzot, vēlas, lai es attīstos un regulāri dod man dažādus uzdevumus un izaicinājumus, ar kuriem es, savas izpratnes līmenī cenšos tikt galā. Reizēm tas ir grūti, bet kopumā attīstoši un reizēm pat jautri.
Saņemot jaunu izaicinājumu nav vērts jautāt “Par ko man tas?”. Tā ir upura loma.
Drīzāk jau “Priekš kam man tas? Ko es no tā iemācīšos? Kā to vispār var izdarīt?”. Tā es pārslēdzos radošajā režīmā un tas ir daudz patīkamāk, nekā būt upurim.
Tāpēc, kādā mierīgā brīvā brīdī apsēdies ar papīru un rakstāmo un pieraksti, kas
tevi biedē un tad reāli pavērtē, cik liela varbūtība ir ka tas tik tiešām pārskatāmā laikā notiks. Bieži vien tā ir zema, vai ļoti zema, tā kā patiesībā nav vērts tērēt savu laiku uz uztraukšanos. Pat ja tu no visas sirds godīgi par kaut ko uztrauksies, vai būs labi, ja tu šajā situācijā ieiesi uztraucies?
Pēc tam atbildi arī uz šiem četriem jautājumiem. Atbildes uz tiem katram būs savas. Kad to izdarīsi, Tavs skats uz dzīvi būs mainījies, tu to labāk sapratīsi un tā vairs tik ļoti nebiedēs. Tu sāksi vērtēt apkārt notiekošos procesus un piedāvājumus stratēģiskāk, izejot no tā, vai tie tuvina tevi tavam mērķim, vai nē.
Iespējams, dzīve kļūs pat diezgan aizraujoša, jo tu sāksi saprast uz kurieni vispār šajā dzīvē dodies.
Pēc pus gada atkal atgriezies pie šiem jautājumiem. Iespējams, ka tu vēlēsies savas atbildes pārformulēt vai precizēt.
Ja saproti krieviski, tad vairāk par šo tēmu vari atrast Alekseja Arestoviča seminārā Apziņa un realitāte, kā arī citās viņa nodarbībās.