Vai ir tādas “labās kļūdas”? Pozīcijas, no kurām pieņemt lēmumus.
2014. gadā es sāku strādāt kādā valsts iestādē. Un sākumā es nevarēju saprast, kāpēc viņi visu laiku staigā apkārt cits ar citu konsultēdamies. Darbinieki konsultējās savā starpā, bet pēc tam gāja konsultēties pie vadītājas. Tad juristi rakstīja lēmumus katrā lietā uz astoņām – desmit lapām un pat vienkāršās lietās viss lēmumu pieņemšanas process ievilkās uz veselu mēnesi.
Ik pa laikam viņi tomēr pieļāva pa kļūdai un kad tās notika, viņi izskatījās tik tiešām pārbijušies.
Tikai tad es sapratu, kāpēc viņi staigā apkārt konsultēdamies. Viņi ļoti baidījās pieļaut kļūdas, jo vadītāja viņus par tām sodīja - gan kaunināja, gan samazināja novērtējumu, biedēja ar neatbilstību amatam. Tāda te lēnīgi slimīga, neuzticības pilna atmosfēra organizācijā.
Tāda mēroga bailes kļūdīties es vēl nebiju redzējis un man kļuva interesanti, vai vispār ir cilvēki kas nekļūdās?
Esi labāks par amerikāni?
Zināt, ko amerikāņi uzskata par visu laiku izcilāko amerikāni? Laikam jau nav grūti uzminēt, ka Abrahamu Linkolnu. Viņš uzvarēja pilsoņu karā, kaut gan Ziemeļi sākotnēji bija daudz sarežģītākā situācijā, kā Dienvidi. Viņš lika pamatus Amerikas varenībai, kādu mēs to zinām šodien.
Amerikas pilsoņu karš ir viens no visvairāk pētītajiem kariem pasaules vēsturē, tagad, atskatoties atpakaļ, vēsturnieki spēj skaidri pateikt, kurš kurā brīdī pieņēma pareizos lēmumus un kurš kļūdījās.
Un Abrahams Linkolns kara gaitā kļūdījās daudz reižu, īpaši jau kara sākumā Ziemeļiem gāja ļoti grūti.
Vēsturnieki atzīst, ka Linkolna pieņemto lēmumu pareizības procents bija ap 50. Tomēr, viņš kļūdas atzina un ātri no tām mācījās. Tā viņš aizveda Ziemeļniekus līdz uzvarai. Un tagad, neskatoties uz 50% pieļauto kļūdu, amerikāņi viņu uzskata par visu laiku izcilāko amerikāni.
Atgriežoties pie manas darba pieredzes valsts pārvaldē, tagad varu saprast, ka vadītāja mērķtiecīgi centās panākt, lai mēs baidāmies no:
- kaunināšanas;
- novērtējuma samazināšanas;
- neatbilstības ieņemamajam amatam;
Kā vispār var pieņemt lēmumus?
Un priekš kam viņa sēja šīs bailes savos darbiniekos? Lai mēs aiz bailēm pieņemam kvalitatīvākus lēmumus.
Un man kļuva interesanti, no kādām pozīcijām vispār var pieņemt lēmumus, gan jau ka ne tikai aiz bailēm?
Piemēram, Aleksejs Arestovičš nosauc piecus līmeņus, no kuriem skatoties var pieņemt lēmumus:
1. Kā jau es iepriekš teicu, pirmais un zemākais no visiem līmeņiem – aiz bailēm.
Piemēram, neatzīšu priekšniekam, ka negribu ņemt darbu līdzi uz mājām, jo tad mani var atlaist no darba. Un kā gan es vispār izdzīvošu bez šā, kaut arī draņķīgā, bet tomēr darba, par kuru kaut ko maksā?
2. Izejot no lomas. Reizēm cilvēki saka: “Tagad es uzvilkšu savu grāmatveža cepuri un teikšu... . Un tagad es uzvilkšu savu triju bērnu mammas cepuri un teikšu... .” It kā jau tas pats cilvēks, bet runā no dažādām lomām, nevis no sevis personiski.
3. Izejot no savas iekšējās normas. Kad cilvēks saka: “Es personiski uzskatu, ka tas nav normāli. Es uzskatu, ka normāli šajā situācijā būtu ... .”
4. Izejot no misijas. Tagad daudzas organizācijas ir deklarējušas savas misijas, jeb tālākos lielos mērķus. Indivīdi, pēc maniem novērojumiem, gan tajā pašā laikā reti kurš var pateikt savu misiju, vai uz kurieni viņi vispār dzīvo. Un te man ir jautājums, un mājas uzdevums arī tev – padomā, vai var būt tā, ka organizācijai ir sava misija, bet cilvēkam, kurš tajā strādā nav? Vai tā vajadzētu būt, ka cilvēks ir nekas vairāk kā skrūvīte, vai zobratiņš, kas palīdz piepildīt organizācijas misiju?
5. Izejot no sūtības. Jā, ir tāds nepelnīti piemirsts vārds. Bet es zinu, ka pasaulē ir cilvēki, kas saprot savu sūtību, vai vismaz virzienu, kurā tā atrodās un izejot no tās tad arī pieņem savus lēmumus.
Pēc šā visa, vēlreiz atgriežoties pie valsts pārvaldes iestādes vadītājas prakses, sēt bailes, lai aiz tām darbinieki pieņemtu kvalitatīvākus lēmumus, mēs redzam, ka tas ir zemākais līmenis, no kura vispār var to darīt. Diemžēl to es sabiedrībā novēroju diezgan bieži un es šo rakstu tāpēc, lai tu saskatītu tā visa kontekstu un atcerētos, ka ir arī augstāki līmeņi no kā pieņemt lēmumus. Ja nezini savu sūtību un misiju, tad iekšējā norma ir labs orientieris. Kad kaut kas ir nenormāli, pirms pieņemt lēmumu tā arī saki: “Es personiski uzskatu, ka tas nav normāli. Normāli būtu ... .“. (Starp citu, ja vēlies atrast un noprecizēt savu iekšējo normu, tad piedāvāju vēl vienu mājasdarbu. Pāris nedēļas pavērtē šādā veidā procesus, kas tev izskatās ne visai normāli, vai sagādā neērtības. Tas būs ļoti attīstošs pasākums.)
Neviens nedara pareizi visu, tā dzīvē nenotiek. Ja mēs visu darītu pareizi, mēs neko jaunu neiemācītos.
Ja nokļūdījies, tad atzīsti, jā, tā ir mana laža. Un tagad es zinu kā to izlabot.
Beidz pārmest citiem un sev par kļūdām, jo tu neesi labāks par visu laiku izcilāko amerikāni.
Sāc no tām mācīties. Tā tu progresē.